Cēsis - Pasiena

Cēsu Romas katoļu draudze 2015.gada 15.-16. maijā organizē braucienu pa Latgales baznīcām, kā galamērķi izvēloties Pasienas baznīcu. Lai labāk izplānotu maršrutu, kopā ar galveno svētceļojuma organizatori, savu mammu :) , devāmies sameklēt iespējamās pieturvietas. Laiks bija diezgan vējains, brīžiem lietains, brīžiem saulains. Šādi kontrasti mūsu ceļojumu padarīja ļoti skaistu. Jāatzīst, ka pats maršruts ir ainavisks, daudz skaisti dabas skati un kopā ar kontrastainajiem laika apstākļiem, tas izvērtās elpu aizraujošu, lai arī nogurdinošu, braucienu.

Pirmā baznīca, kuru plānots apmeklēt ir Madonas Romas katoļu draudzes baznīca. Pr.Andrejs solīja, ka centīsies ierasties un parādīt, pastāstīt par baznīcu un apkārtni. Madonā svētceļojuma neatņemama sastāvdaļa ir nemitīgās Adorācijas kapella (lūgšanu nams). Šai vietai noteikti nevar pabraukt garām, tas būtu kā doties pie Jēzus, bet pie Viņa neapstājoties.

Pēc Madonas ceļš tālāk veda uz Barkavu. Barkavas baznīcu apskatīju (kā arī visas pārējās) tikai no ārpuses. Baznīca ir skaista, ar plašu dārzu apkārt, kuru pašlaik neizpētījām, jo vējš draudēja mūs priekšlaicīgi uznest debesīs. :)

Tālāk braucām uz Varakļāniem, kuru es ļoti labi atceros no svētceļojuma uz Aglonu laikiem.Pierakstījām telefonu kontaktus, bet ilgi nekavējāmies un devāmies tālāk uz Rēzekni, kur pirmā pieturvieta, protams, bija slavenais GORS.

 Pirmā lieta, kas bija jāpārbauda, tās bija tualetes :) un tās ir lieliskas. Ņemot vērā, ka pirmos divus stāvus varēs apskatīties bez samaksas, tad svētceļnieki noteikti šeit ir jāatved papriecāties arī par Dieva doto talantu izpaušanos cilvēku darbos, pie reizes apmeklēt tualetes :)

Vēl Rēzeknē apskatījām Jēzus sirds katedrāli.

 Katedrāle protams ir skaista, ātri ieskatījos iekšā un tik ļoti žēl bija, ka nevarēju palikt ilgāk, lai apskatītu šo vietu, ļoti skaista. Es ceru, ka vēl sanāks kādreiz atgriezties uz šo vietu.Pa ceļam braucot no Rēzeknes ārā, varēja redzēt interesantu arhitektūras būvi - Zeimuls, bet laika trūkuma dēļ speciāli neapstājāmies un devāmies uz Sarkaņiem.

Sarkaņos mūsu mērķis bija atrast rekolekciju māju. Pēc nelielas maldīšanās un ar "zvanu draugam" palīdzību, mēs tomēr atradām rekolekciju māju. Viņa vēl ir būvēšanas stadijā, un var izmitināt 20 cilvēkus + vēl, ja saspiežas un guļ uz grīdām. Rekolekciju māja izskatījās jauka, gandrīz tāda, kādu es vēlētos uzcelt un vadīt :) Ceru, ka viņi padomās arī par kādām norādēm, jo bez zvana draugam, šo vietu nemaz neatrastu. Prasās norādes gan no ceļa, gan būtu vēlams no baznīcas.

Tālāk devāmies uz Ludzu. Šī pilsēta man bija atklājums, galīgi pretēji radušajam stereotipam par pierobežas pilsētām. Izrādās, ka Ludza ir skaista, sakopta pilsēta un brīnišķīgiem skatiem uz ezeriem, pilsdrupām un skaistu baznīcu kalna virsotnē, kurai apkārt iet krusta ceļš.

Pilsētā ceļi ir labāki, kā dažās citās populārās tūrisma pilsētās, ietves bruģētas, un tālāk braucot Raipoles meklējumos, ceļš bija vienkārši ideāls. Asfalts bez bedrēm, plati ceļi, viss rūpīgi sataisīts. Līdz pašai Raipolei gan bija zemes ceļš, taču arī pietiekami kvalitatīvs. Garām bija jābrauc gar Nirzas ezeru, kurš izskatījās fantastisks. Kartē rakstīts, ka jābrauc cauri Kušneriem, bet nosaukums tomēr bija Raipole, vēlāk pie Raipoles sv.Jāņa Kristītāja baznīcas apstājāmies, lai atkal priecātos par skaisto dabu, kas ir Latgalē.

 Pēc tam devāmies uz Zilupi. Pa ceļam mūs pārsteidza šī gada pirmā varavīksne, kuras krāsas bija ļoti spilgtas un priecēja mūs līdz pašai Zilupei, pavadot šajā ceļā. Zilupē meklējām veco koka baznīcu, kuru atvilka no Raipoles. Nezinu, vai īsti atradām īsto vietu, pēc baznīcas neizskatījās.

Taču blakus redzējām, ka ceļ jaunu baznīcu ar visām piebūves ēkām. Lielu un skaistu, kas ir lielā kontrastā ar apkārtējo vidi, kur vēl var lasīt uzrakstus zem sarkanām zvaigznēm "вечная слава" (mūžīga slava). Pēc arhitektūras jaunā baznīca varētu būt līdzīga kā Raipolē.

Pēc Zilupes beidzot devāmies uz svētceļojuma galapunktu - Pasienu.Runā, ka tā ir viena no skaistākajām sakrālajām un izcilākajām poļu jeb Austrumeiropas baroka stila celtnēm Latgalē un Latvijā. Baznīca ir iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un no 1999. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu objektu sarakstā.

Iekšā protams netiku un izslavēto skaistumu neredzēju (esot zeltā rotāts), bet domāju, ka vēl sanāks kādreiz iegriezties šajā vietā.

Tā mūsu svētceļojums beidzās... es tā domāju. Devāmies mājās. Pa ceļam mūs apturēja robežas patruļa, pārbaudīja dokumentus, pases. Izskatījāmies jau aizdomīgi, jo nebijām vietējie, neorientējāmies apvidū :) bet viss bija kārtībā, dokumenti tika pārbaudīti, salīdzināti dati internetā un varējām braukt tālāk. Katrā ziņā, braucot gar robežu noteikti jābūt līdzi PASEI vai ID kartei.

Tā kā atpakaļ svētceļniekus plānots vest gar Mākoņkalnu, Liepas kalnu, vai citām līdzīgām vietām, pēc laika un izvēles apstājoties vai neapstājoties, mēs arī braucām pa šo ceļu. Izbraucot pie Rāznas ezera es biju pārsteigts. Tas burtiski aizrāva elpu.

Tāda sajūta, ka atrasto pie jūras. Viļņi tik lieli, kaijas lidinās, vējš gāž no kājām nost... Atcerējos kā viens seminārists stāstīja par pirmo satikšanos ar Rāznas ezeru jaunībā, tas skaistums viņu tik ļoti iespaidoja, ka lielā mērā aizveda pie kalpošanas Dievam. Ceļš turpinājās gar ezera krastiem un vēl kādu laiku ļāva priecāties par šo skaisto Dieva radīto dabas brīnumu.

Tālāk sekoja saulriets, un tumsa - svētceļojuma beigas. Nobraukti apmēram 700 km, braukts apmēram 12 h. Nogurums bija, bet nav tik traki. Arī vakaros var priecāties par dzīvību.

Ceļojums skaists, un domāju, ka svētceļojums Cēsu draudzei būs ļoti skaists. Iesaku, ja varētu, pats noteikti pievienotos. Kristus ir Augšāmcēlies!