Līgatne

Vienu svētdienu nolēmām aizbraukt paskatīties Līgatni.Pa ceļam iebraucām paskatīties Ratniekos, kur īsti notiek dažādi vasaras pasākumi. Grūti iedomāties, ka šajā vietā notiek dažādas konferences, pasākumi, koncerti.

Konferenču un atpūtas komplekss pieder Latvijas Universitātei. Tur izrādās ir arī dabas takas, bet šoreiz tās neapmeklējām, bet devāmies tālāk uz Līgatni.

Iebraucot Līgatnē no Ratnieku puses, pārvarot bedrēm bagātu zemes ceļu, bijām vīlušies, jo nekā nebija, pat māju :) tikai izlauzīti aroniju (?) lauki. Taču braucot dziļāk, tuvāk pārceltuvei, atklājās skati, ko nebijām pat iedomājušies. Sataisīts līdzīgi kā Siguldā, bet tādas klintis pilsētas vidē radīju iespaidu, ka esam aizceļojuši uz kādu Šveici.

Interesanti bija pastaigāt arī gar vīna alām. Vienā mums paveicās nodegustēt dažādus mājas vīnus. Labu iespaidu atstāja lāceņu vīns, bet cena garšas kārpiņām lika aizmirst par saldo sajūtu - 20 euro.

Pēc Līgatnes izpētes, devāmies uz pārbrauktuvi. Izrādījās, ka pārbrauktuve nestrādāja, jo pārcelšanas platformai ir nepieciešams remonts.

Tad jau tālāk ceļš veda gar Līgatnes papīrfabriku un atpakaļ uz mājām. Pa ceļam vēl paspējām aplūkot interesanto koka māju arhitektūru un atpūtas mājas "Lāča miga" skaisto apkārtni.

Biškopība šajā pavasarī

Ziema bija tik dīvaina, ka neko nevar zināt. Šoziem bites vispār nav iegājušas tādā miera stāvoklī, kā paredzēts, un rosījušās visu ziemu. Vairāk ēdušas, nolietojušās. Var tikai minēt, kā tas atsauksies uz saimes attīstību. Galvenā ienesuma laikā vēl mēdz pārsteigt laika apstākļi. Tā kā bišu aktīvai dzīvei atvēlēti vien daži gada mēneši, slikts laiks, kad augi nemedo, rada nopietnus zaudējumus, turklāt katrā vietā tie atšķiras. 

Patlaban bitenieka galvenais darbs ir sekmēt bišu saimes augšanu. Dažām saimēm, kam tukši rāmīši, tos izņem, lai nav jātērē lieka enerģija ligzdas sildīšanai. Savukārt, ja saime ļoti spēcīga, jau aprīļa vidū pa kādam rāmītim var likt klāt. Aprīļa beigās visām saimēm, kas blīvi apdzīvo esošos rāmīšus, pamazām paplašina ligzdu. Magazīnu var likt kļavu ziedēšanas laikā, taču jāvēro laika apstākļi. Aukstā laikā strauji paplašināt ligzdu nedrīkst.

Pavasarī nepieciešams iztīrīt stropu un nomainīt grīdiņu. Tad talkā jāaicina divi stipri palīgi, kas stropu paceļ, lai var izvilkt netīro un iebāzt tīro grīdiņu. Izvelkot veco, pārliecinās, vai uz grīdiņas nav izkritusi māte.

Nektāraugi labai ražai

Tiem, kam ir tikai daži stropi, labāk nevis sēt nektāraugus mazos laukumiņos (milzu izmaksas!), bet gan iestādīt kokus. Neizcirst kļavas, jo ziedēšanas laikā tās bitēm ir labu labais nektāra avots. Tad vajag uzlikt magazīnas, jo no kļavām var ievākt pirmo medu. Liela liepa vai kļava ir hektāru liela nektāraugu sējuma vērta. Kļavas ātri aug, zied un medo katru gadu, taču liepu maksimums ir aptuveni ik pēc četriem gadiem.

Facēlijas medus ir gards, glīti violetas krāsas ziedputekšņi. Augs uzzied aptuveni 50. dienā pēc sēšanas, un šo maksimumu vēlams sasniegt jūlija vidū. Lai ziedēšanu paildzinātu, var sēt vairākos piegājienos: pirmajai ražai – rudenī vai agri pavasarī, pēc pāris nedēļām – vēl divas reizes.

! Ja vēlas medum īpatnu, bet ļoti patīkamu garšu, pie dravas var iestādīt lauciņu ar piparmētrām.

Laikus veido atdaleņus

Vislabākās ir bišu mātes, kam liela, glīta kanniņa atrodas rāmja vidusdaļā. Tā paredzēta tā sauktajai māšu klusajai nomaiņai stropā. No tām spieta māšu kanniņām, kas reizēm kā ķekari karājas gar peru kāres malām, tik labas mātes neizdodas.

Savā dravā labāk darboties galvenokārt ar paša audzētām mātēm, kuras iegūst no labām iepirktajām mātēm. Tas ir viens no veidiem, kā pasargāt dravu no slimībām, jo īpaši no jaunā bitenieku drauda – peru puves.

! Pa kādai saimei ziemā vienmēr iet bojā, atzīst biteniece, taču atbrīvojas vieta, kur likt atdaleni vai spietu.

Inventāram ir nozīme

Iesācējiem tiek ieteikts izvēlēties viena veida standartstropus un aprīkojumu. Tiem ir arī maināmas daļas. Stropam labākas ir metāla kājiņas, un tās var iegādāties jau gatavas. No koka darinātās ātri sapūst, izļogās, un ir grūti nomainīt stropa grīdiņu.

Dūmekli izvēlēt, lai būtu ērti rokai. Vēl vajadzīgi labi lapu koku prauli dūmiem. Tīrais negals, ja gadās kāds bērza gabaliņš – tad uz rāmjiem un bitēm var uzpilēt darva.

! Ja saime sevišķi nešpetna, tās nomierināšanai dūmkannā var iemest gabaliņu propolisa.

Pārsiltināšana ir bīstama

Pavasarī, jo īpaši pēc apskates, bišu ligzdu silti sasedz. Sānu pakošanai lieto putuplasta plāksnes, taču ar pakošanu var nesteigties. Vasaras beigās, gatavojot saimi ziemošanai, siltinājumu liek vienā malā aiz šķirdēļa, bet otru sānu vēl nesiltina. Zem otrās plāksnes novieto skaliņus, lai būtu ventilācija. Ziemas siltinājumu virs saimes uzliek, iestājoties nopietnam salam, reizēm tikai janvārī. Tas pasargā saimi no pāragras perošanas, nodrošina labu ventilāciju. Ne pārāk liela pakošana sevišķi svarīga bija šoziem, kad īsti ziemas apstākļi bija dažas dienas.

! Bitēm zema temperatūra nav bīstama, ja vien pietiek barības un stropā ir pietiekama ventilācija.

Ērces nīdē, cik spēj

Sevišķi svarīga ir cīņa ar varras ērcēm. Galvenie darbi bija jāveic rudenī. Dubults neplīst, un vasaras beigās, kamēr silts laiks, visām saimēm trīs reizes, ievērojot vajadzīgo intervālu, pilina pretvarras līdzekli Hive Clean. Vēlāk rudenī, oktobrī, papildus apstrādā arī ar skābeņskābi. Ja drava neliela, arī tagad pavasarī der izlietot vienu kursu Hive Clean, iesaka biteniece.

Gan ziemas biruma tīrīšanai, gan ērču likvidācijai labi noder sanitārās grīdiņas ar izvelkamo plauktu. Ērču apstrādes laikā uz plaukta uzklāj ar eļļu nosmērētu papīru, lai kaitēkļi pielīp. Tad neviena nokritusī netiks atpakaļ bites kažociņā.

! Nelielās dravās lietot bioloģiskos līdzekļus.

(izvilkumi no intervijas LA.LV)

Cēsis - Pasiena

Cēsu Romas katoļu draudze 2015.gada 15.-16. maijā organizē braucienu pa Latgales baznīcām, kā galamērķi izvēloties Pasienas baznīcu. Lai labāk izplānotu maršrutu, kopā ar galveno svētceļojuma organizatori, savu mammu :) , devāmies sameklēt iespējamās pieturvietas. Laiks bija diezgan vējains, brīžiem lietains, brīžiem saulains. Šādi kontrasti mūsu ceļojumu padarīja ļoti skaistu. Jāatzīst, ka pats maršruts ir ainavisks, daudz skaisti dabas skati un kopā ar kontrastainajiem laika apstākļiem, tas izvērtās elpu aizraujošu, lai arī nogurdinošu, braucienu.

Pirmā baznīca, kuru plānots apmeklēt ir Madonas Romas katoļu draudzes baznīca. Pr.Andrejs solīja, ka centīsies ierasties un parādīt, pastāstīt par baznīcu un apkārtni. Madonā svētceļojuma neatņemama sastāvdaļa ir nemitīgās Adorācijas kapella (lūgšanu nams). Šai vietai noteikti nevar pabraukt garām, tas būtu kā doties pie Jēzus, bet pie Viņa neapstājoties.

Pēc Madonas ceļš tālāk veda uz Barkavu. Barkavas baznīcu apskatīju (kā arī visas pārējās) tikai no ārpuses. Baznīca ir skaista, ar plašu dārzu apkārt, kuru pašlaik neizpētījām, jo vējš draudēja mūs priekšlaicīgi uznest debesīs. :)

Tālāk braucām uz Varakļāniem, kuru es ļoti labi atceros no svētceļojuma uz Aglonu laikiem.Pierakstījām telefonu kontaktus, bet ilgi nekavējāmies un devāmies tālāk uz Rēzekni, kur pirmā pieturvieta, protams, bija slavenais GORS.

 Pirmā lieta, kas bija jāpārbauda, tās bija tualetes :) un tās ir lieliskas. Ņemot vērā, ka pirmos divus stāvus varēs apskatīties bez samaksas, tad svētceļnieki noteikti šeit ir jāatved papriecāties arī par Dieva doto talantu izpaušanos cilvēku darbos, pie reizes apmeklēt tualetes :)

Vēl Rēzeknē apskatījām Jēzus sirds katedrāli.

 Katedrāle protams ir skaista, ātri ieskatījos iekšā un tik ļoti žēl bija, ka nevarēju palikt ilgāk, lai apskatītu šo vietu, ļoti skaista. Es ceru, ka vēl sanāks kādreiz atgriezties uz šo vietu.Pa ceļam braucot no Rēzeknes ārā, varēja redzēt interesantu arhitektūras būvi - Zeimuls, bet laika trūkuma dēļ speciāli neapstājāmies un devāmies uz Sarkaņiem.

Sarkaņos mūsu mērķis bija atrast rekolekciju māju. Pēc nelielas maldīšanās un ar "zvanu draugam" palīdzību, mēs tomēr atradām rekolekciju māju. Viņa vēl ir būvēšanas stadijā, un var izmitināt 20 cilvēkus + vēl, ja saspiežas un guļ uz grīdām. Rekolekciju māja izskatījās jauka, gandrīz tāda, kādu es vēlētos uzcelt un vadīt :) Ceru, ka viņi padomās arī par kādām norādēm, jo bez zvana draugam, šo vietu nemaz neatrastu. Prasās norādes gan no ceļa, gan būtu vēlams no baznīcas.

Tālāk devāmies uz Ludzu. Šī pilsēta man bija atklājums, galīgi pretēji radušajam stereotipam par pierobežas pilsētām. Izrādās, ka Ludza ir skaista, sakopta pilsēta un brīnišķīgiem skatiem uz ezeriem, pilsdrupām un skaistu baznīcu kalna virsotnē, kurai apkārt iet krusta ceļš.

Pilsētā ceļi ir labāki, kā dažās citās populārās tūrisma pilsētās, ietves bruģētas, un tālāk braucot Raipoles meklējumos, ceļš bija vienkārši ideāls. Asfalts bez bedrēm, plati ceļi, viss rūpīgi sataisīts. Līdz pašai Raipolei gan bija zemes ceļš, taču arī pietiekami kvalitatīvs. Garām bija jābrauc gar Nirzas ezeru, kurš izskatījās fantastisks. Kartē rakstīts, ka jābrauc cauri Kušneriem, bet nosaukums tomēr bija Raipole, vēlāk pie Raipoles sv.Jāņa Kristītāja baznīcas apstājāmies, lai atkal priecātos par skaisto dabu, kas ir Latgalē.

 Pēc tam devāmies uz Zilupi. Pa ceļam mūs pārsteidza šī gada pirmā varavīksne, kuras krāsas bija ļoti spilgtas un priecēja mūs līdz pašai Zilupei, pavadot šajā ceļā. Zilupē meklējām veco koka baznīcu, kuru atvilka no Raipoles. Nezinu, vai īsti atradām īsto vietu, pēc baznīcas neizskatījās.

Taču blakus redzējām, ka ceļ jaunu baznīcu ar visām piebūves ēkām. Lielu un skaistu, kas ir lielā kontrastā ar apkārtējo vidi, kur vēl var lasīt uzrakstus zem sarkanām zvaigznēm "вечная слава" (mūžīga slava). Pēc arhitektūras jaunā baznīca varētu būt līdzīga kā Raipolē.

Pēc Zilupes beidzot devāmies uz svētceļojuma galapunktu - Pasienu.Runā, ka tā ir viena no skaistākajām sakrālajām un izcilākajām poļu jeb Austrumeiropas baroka stila celtnēm Latgalē un Latvijā. Baznīca ir iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un no 1999. gada Eiropas kultūras mantojuma dienu objektu sarakstā.

Iekšā protams netiku un izslavēto skaistumu neredzēju (esot zeltā rotāts), bet domāju, ka vēl sanāks kādreiz iegriezties šajā vietā.

Tā mūsu svētceļojums beidzās... es tā domāju. Devāmies mājās. Pa ceļam mūs apturēja robežas patruļa, pārbaudīja dokumentus, pases. Izskatījāmies jau aizdomīgi, jo nebijām vietējie, neorientējāmies apvidū :) bet viss bija kārtībā, dokumenti tika pārbaudīti, salīdzināti dati internetā un varējām braukt tālāk. Katrā ziņā, braucot gar robežu noteikti jābūt līdzi PASEI vai ID kartei.

Tā kā atpakaļ svētceļniekus plānots vest gar Mākoņkalnu, Liepas kalnu, vai citām līdzīgām vietām, pēc laika un izvēles apstājoties vai neapstājoties, mēs arī braucām pa šo ceļu. Izbraucot pie Rāznas ezera es biju pārsteigts. Tas burtiski aizrāva elpu.

Tāda sajūta, ka atrasto pie jūras. Viļņi tik lieli, kaijas lidinās, vējš gāž no kājām nost... Atcerējos kā viens seminārists stāstīja par pirmo satikšanos ar Rāznas ezeru jaunībā, tas skaistums viņu tik ļoti iespaidoja, ka lielā mērā aizveda pie kalpošanas Dievam. Ceļš turpinājās gar ezera krastiem un vēl kādu laiku ļāva priecāties par šo skaisto Dieva radīto dabas brīnumu.

Tālāk sekoja saulriets, un tumsa - svētceļojuma beigas. Nobraukti apmēram 700 km, braukts apmēram 12 h. Nogurums bija, bet nav tik traki. Arī vakaros var priecāties par dzīvību.

Ceļojums skaists, un domāju, ka svētceļojums Cēsu draudzei būs ļoti skaists. Iesaku, ja varētu, pats noteikti pievienotos. Kristus ir Augšāmcēlies!