Ķiploki

Pašlaik man aug tikai ziemas ķiploki, jo viņi tiek audzēti ziemai svaigā uzturā. Taču ir plāns, ka varētu mēģināt arī iemarinēt, vai savādāk pārstrādāt, piemēram, pulverī. Kas tad ir ķiploks? Par to var lasīt nedaudz zemāk, bet bildē var redzēt, kā jau 26.martā mani ķiploki ir izlīguši no zemes J

Ķiploks (Allium sativum) ir daudzgadīgs sīpolu dzimtas augs (kultivētie ķiploki parasti ir viengadīgi vai divgadīgi). Ķiploki tiek audzēti gan kā garšaugi, gan kā ārstniecības augi. Tas ir radniecīgs sīpoliem, šalotēm, puraviem un maurlokiem.

Ķiplokiem ir raksturīga asa, pikanta garša. Visbiežāk no ķiplokiem izmanto to daļu, kas aug zem zemes, ķiploka sīpolu, kurš sastāv no vairākām daiviņām. Ķiploku izcelsmes vieta ir Centrālāzija, bet cilvēks apzināti tos sāka audzēt Ķīnā. Latvijā ķiplokus sāka audzēt 12.-15. gadsimtā, un tie "ienāca" no Krievijas dienvidiem.

Ķiploki izaug no 20 līdz 100 cm augsti. Zem zemes atrodas ķiploka sīpols, kuru veido vairākas daiviņas. Saknes izaug vidēji līdz 20-30 cm garas. Pēc sīpola izaugšanas saknes atmirst. Vienam augam ir no 8 īdz 12 lapām, kas ir lineāras un plakanas, pie pamatnes — stobrveida.

Ķiploki tiek uzskatīti par vērtīgiem ārstniecības augiem. Tas pazemina asinsspiedienu, novērš vēdera uzpūšanos, aizsargā pretcērmēm, samazina holesterīna līmeni un tam piemīt daudzas citas ārstnieciskas īpašības. Ķiploka sastāvā ietilpst vairāk kā 100 dažādu vērtīgu vielu, vitamīnu, minerālu un savienojumu, no kuriem par nozīmīgāko tiek uzskatīts allicīns. Šis sēra savienojums ir viens no spēcīgākajiem antioksidantiem, kas atslābina asinsvadu sieniņas, veicina trombu sairšanu un novērš to veidošanos. Allicīns arī samazina holesterīna līmeni asinīs un saārda aterosklerotiskās plātnītes.Tas viss stimulē asins riņķošanu asinsvados, kā rezultātā visi orgāni tieklabāk apgādāti ar skābekli. Allicīns ir ienaidnieks nr.1 streptokokiem, stafilokokiem un daudzām citām baktērijām, vīrusiem un infekcijām.

Sistemātiska ķiploka lietošana uzturā palīdz novērst vēža šūnu veidošanos. Tas notiek pateicoties tiem pašiem antioksidantiem, kas aizsargā organismu no brīvo radikālu uzbrukuma, neļaujot bojāt DNK.

Tautas medicīnā ar ķiploka sulu apstrādā kukaiņu kodumus, pamatā bišu un lapseņu dzēluma vietas. Ķiploka tvaikus ieelpo pie gripas saslimšanām un tās simptomiem (iesnas, klepus), bet saspiestu ķiploku lieto ārīgi kārpu ārstēšanai, ādas izsitumiem, tulznām u.c. 

Ķiploku var arī izmantot izspiežot no tiem eļļu, kuru mājas apstākļos nav grūti pagatavot. Tilpumā ieliek ¾ ķiploku putriņas, ¼ augu eļļas un kārtīgi samaisa. Maisījumu periodiski sakrata, tur 2 nedēļas un pēc tam filtrē.

Ķiploks ir īsta veselības bumba. Un par to zin gandrīz katra namamāte. Ķiplokus izvēlas lietot pie marinādēm un dažādu ēdienu pagatavošanai.

Ķiplokam ir ļoti spēcīga un īpatnēja smarža, kas ne visiem patīk. Ķiploki ir īsts ātrs – dakteris, kas palīdz tik galā ar daudzām kaitēm.

Taču nedrīkst neņemt vērā, ka līdzās kaitīgu baktēriju likvidēšanai, ķiploks iznīcina arī organismam labvēlīgās baktērijas. Tāpēc lietojot to profilaktiski vai pie saslimšanām, galvenais ir nepārspīlēt. Īpaši uzmanīgi ķiploks jālieto sirds slimniekiem- pārmērīga to lietošana var izsaukt asinsvadu spazmas. Tāpat ķiploka pārdozēšana var novest pie ādas čūlu rašanās un kuņģa un zarnu trakta floras noārdīšanas.

Ķiploks sastāv no daiviņām un to pavisam ērti lietot, jo nav jāizlieto visa galviņa.

Ķiploka daiviņu var novietot tajās vietās, kur tiek uzglabāti, milti, rīsi, tādējādi pasargājot tos no kaitēkļiem.

Ķiploku pelnīti var nosaukt par unikālu dabas dāvanu, jo tas ir izmantojams gan ārstniecības līdzeklis (ķiploku kā ārstniecības līdzekli jau 19. gadsimtā atzina oficiālā medicīna un tas ir ierakstīts speciālā UNESKO kalendārā kā "svarīgs produkts cilvēka veselībai"), gan kā piedeva vienkāršiem un izsmalcinātiem ēdieniem.

Dienā jāapēd tikai 1- 2 svaiga ķiploka daiviņas- tās palīdzēs jums izvairīties no daudzām saslimšanām un nostiprinās organismu, nenodarot tam nekādu ļaunumu.
Ir noskaidrots, ka ķiploks satur vairāk kā 400 vielas, kuras ir vērtīgas cilvēka veselībai, bet tajā esošā viela selēns aizkavē novecošanos.

Daudziem nepatīk specifiskā ķiploka smarža. No tās var viegli tikt vaļā, ja pēc svaiga ķiploka ēšanas pakošļā citrona gabaliņu, dažas pētersīļa lapiņas, gabaliņu kanēļa standziņas vai izdzer 2 - 3 malciņus svaiga piena.

Jāņem vērā, ka veselībai ķiploks visvērtīgākais ir tieši svaigā veidā. Kaltēti vai termiskai apstrādei pakļauti ķiploki pazemina tā vērtīgās īpašības. Ja jūs pievienojat ķiploku ēdienam, tad dariet to pašās gatavošanas beigās.

Pēdējā laikā pārdošanā parādījušās daudz un dažādas pārtikas piedevas, kuru sastāvā ietilpst ķiploks. Ir pat ķiploka tabletes. Šādu piedevu ārstnieciskās īpašības nav apšaubāmas, taču tās, protams, nevar aizstāt svaigu ķiploku.

Ar mērķi saltajās rudens dienās celt sava organisma fiziskos un garīgos spēkus var sagatavot vispārstiprinošu maisījumu - saspiež 2 - 3 daiviņas ķiploka un rūpīgi samaisa ar 2 ēdamkarotēm liepu medus. Veidojas viendabīga masa, kuru iesaka lietot pa 1 tējkarotei vairākas reizes dienā.

.Vēl dažas receptes:

1) Ķiploka galviņu samaļ gaļas mašīnā, pārlej ar 1 citrona sulu un sajauc ar 2 tējkarotēm medus. Lieto 1 tējkaroti dienā. 

2) 400g ķiploku un 1, 5 litrus dzērveņu pievieno 600 g medus. Lieto pa 1 ēdamkarotei 3 reizes dienā 20 minūtes pirms ēšanas kopā ar pienu. 

3) Ja bērnam ir klepus - var dot siltu pienu, kurā pavārīts ķiploks.

Ķiploku audzēšana

Ķiploku sīpoli jāsadala atsevišķās daiviņas, tās jāsašķiro pēc lieluma. Universālo šķirņu ķiplokiem jānodala iekšējās kārtas daiviņas. No stādāmmateriāla jāatlasa slimību inficētās daiviņas. Tāpat jāizbrāķē iežuvušās (pat tikai nedaudz) daiviņas, jo tas liecina, ka ķiploki invadējušies ar ērcēm. Pašas ērces ir ļoti sīkas, saskatāmas tikai ar palielināmo stiklu. Tās var apkarot, kodinot stādāmmateriālu ar sēra preparātiem (Latvijā sērs ir pieejams arī amatieriem, bet ķiplokiem nav reģistrēts). Daudzi amatieri ķiplokus mēģina dezinficēt, mērcējot zilo graudiņu (kālija permanganāta) šķīdumā. Ja šķīduma koncentrācija nav augsta (ir mazāka par 0,01% jeb 1 g/10 l) un mērcēšanas laiks nepārsniedz 15-20 minūtes, šāda kodināšana ķiplokiem nekaitē un patiešām iznīcina virspusē esošo infekciju. Lielāka koncentrācija mēdz arī bojāt ķiplokus. Cits risinājums - pārkaisīt daiviņas ar Trihodermīnu un pirms stādīšanas bagātīgi iestrādāt augsnē Trihodermīnu vai Biomiksu. Arī mēslojums Perlka (50 g/m2), iestrādāts augsnē 8-10 cm dziļi nedēļu pirms ķiploku stādīšanas, ne tikai bagātina to ar kalciju un slāpekli, bet arī ievērojami attīra no infekciju ierosinātājiem un dīgstošām nezālēm.

Pirms ķiploku stādīšanas nedrīkst izmantot svaigus kūtsmēslus, tos vajadzētu iestrādāt rudenī pirms priekšauga audzēšanas. Optimālais barības elementu saturs (tīrvielā) augsnē ir: slāpeklis (N) līdz 80 kg/ha pamatmēslojumā un 50-150 kg/ha papildus, sadalot devu 2-3 reizēm; fosfors (P2O5) 80-120 kg/ha; kālijs (K2O) 150-200 kg/ha. Ļoti svarīgs ir nodrošinājums ar sēru (S), tam jābūt 80 kg/ha. Ja mēslojumam izmanto kālija sulfātu vai superfosfātu, tajos jau ir nepieciešamais sēra daudzums. Savukārt pamatmēslojumā Kemira Cropcare 10-10-20 devā 500-900 kg/ha (50-90 g/m²) atrodas ne tikai sērs, bet arī mikroelementi, ieskaitot selēnu. Komplekso mēslojumu devu aprēķina, nosakot augsnes vajadzību pēc slāpekļa un veicot augsnes analīzes. Ja analīzes nav iespējamas (kā jau mazdārziņā), pamatmēslojumā iztiek ar 50 g/m2 Kemira Cropcare, bet papildmēslojumā pāris reižu dod amonija sulfātu (30-40 g/m2).

Ķiplokus audzē 45-50 cm attālās rindās, daiviņas 10-15 cm attālumā citu no citas, 5-8 cm dziļi. Ziemas ķiplokus var stādīt no augusta beigām līdz oktobra beigām. Nevaļīgie audzētāji mēdz iestādīt ķiplokus pat novembrī, bet tas ir riskanti. Ķiplokiem jāpagūst jau rudenī izveidot spēcīgu sakņu sistēmu, tad augi labāk pārziemo un arī labāk pretojas slimībām. Optimālais laiks stādīšanai - kamēr augsne nav atdzisusi zem 7-10 oC. Lai iegūtu labu ražu, ziemas ķiplokiem nepieciešams vismaz divu mēnešu garš aukstuma periods, tādēļ pēc aukstas ziemas raža mēdz būt labāka nekā pēc siltas.

Pavasarī ķiplokus var stādīt, līdzko tiek uz lauka, pat marta vidū vai beigās. Vasaras ķiploki jāizstāda līdz maija sākumam. Novēlota stādīšana nozīmē zemāku ražu.

Ja ķiplokiem sāk dzeltēt stublājs, klāt ražas laiks. To nedrīkst nokavēt, jo laikus nenovāktiem sīpoliem izirst daiviņas un šajā brīdī ļoti viegli inficējas ar pelēko puvi. Ķiplokus izrauj, nokrata zemi un ļauj augiem vairākas dienas apžūt caurvējā zem nojumes. Saknes saīsina. Kad ķiplokiem izžuvušas ārējās zvīņas, saīsina stublāju. Ķiplokus uzglabā virtenēs (tās izmanto arī virtuves dekorēšanai un pat dāvanām radiem un draugiem) vai saber plastmasas vai koka redeļu kastēs (lielākās vai mazākās, bet ar daudziem caurumiem) un pat plastmasas tīklos un novieto sausā, labi vēdināmā telpā.

Ziemas ķiplokus uzglabā no 0 līdz -3-5 oC vai no 0 līdz +3-6 oC temperatūrā un 70-80% gaisa mitrumā līdz janvārim, februārim. Savukārt vasaras vai universālās šķirnes ķiplokus 18-20 oC temperatūrā un 60% gaisa mitrumā var saglabāt līdz pavasarim. Jāņem vērā, ka, vasaras ķiplokus uzglabājot par 16 oC zemākā temperatūrā, ķiploki jarovizējas un vasarā veido ziednešus, turpretī, ja temperatūra ir virs 20 oC, palielinās svara zudumi.

Drava

Šajā lapā sniegšu nelielu ieskatu, kas notiek dravā.

Šogad pirmo reizi savas bites ieraudzīju uz māllēpenēm 26. martā. Tātad strādā. Uzreiz gāju pie stropiem skatīties, kas tur notiek. No trijiem stropiem divos bites strādāja vaiga sviedros :) Varēja redzēt, ka pašlaik viņas vairāk nes ziedputekšņus, tie ir vajadzīgi bišu maizes gatavošanai. Protams, bija arī drūmāka nots, viens strops neizdzīvoja. Pēc visa spriežot jau ziemas sākumā visas bites aizgāja bojā.